ATJAUNINĀJUMS, 16.08.2024: Tiesību aktu nepilnība, uz kuru norādījām tālāk esošajā rakstā, ir izskaidrota jaunajās vadlīnijās.
VADLĪNIJAS PAR TURCIJAS PĀRTIKAS KODEKSA REGULU PAR UZTURVĒRTĪBAS NORĀDĒM
RAKSTA PUBLICĒŠANAS DATUMS, 15.04.2023
Aplūkosim kopā uzturvērtības norādes par cukuru. Es novēroju, ka tiesību akti atsevišķos jautājumos ir neskaidri un nepilnīgi, nozare tos neizprot pilnībā un tirgū sastopams pat kļūdains marķējums.
Izvērtējot šo tēmu, balstīsimies uz Turcijas pārtikas tiesību aktiem, ES vispārējiem pārtikas tiesību aktiem, EFSA, FDA, WHO un Codex Alimentarius.
1. daļa: Norāde “bez cukura”
Vispirms aplūkosim Turcijas pārtikas tiesību normu, kas nosaka, kurus pārtikas produktus drīkst marķēt ar norādēm “bez cukura” un “bez pievienota cukura”.
| Cukuri | Zems saturs | Cukuru daudzums 100 g cietas pārtikas nedrīkst pārsniegt 5 g vai cukuru daudzums 100 mL šķidras pārtikas nedrīkst pārsniegt 2,5 g. |
|---|---|---|
| Bez cukura | Cukuru daudzums 100 g cietas vai 100 mL šķidras pārtikas nedrīkst pārsniegt 0,5 g. | |
| Bez pievienota cukura | Pārtika nedrīkst saturēt nekādus monosaharīdus vai disaharīdus vai citu pārtikas produktu, kas pievienots tā saldinošo īpašību dēļ. Ja pārtikā ir dabīgi sastopami cukuri, marķējumā jāiekļauj arī norāde “SATUR DABĪGU CUKURU”. |
1. piezīme: Šajā rakstā neaplūkojam norādi par zemu saturu, jo normas “bez cukura” izpratne ļaus saprast arī normu par zemu saturu.
Kā redzams iepriekš minētajā normā, lai pārtikas produktu varētu raksturot un marķēt kā “bez cukura”, tajā drīkst būt ne vairāk kā 0,5 % cukuru.
Norma ir skaidra, taču, lai to saprastu, jāaplūko cukuru definīcija.
Var rasties jautājums: vai polioli būtu jāuzskata par cukuriem? Galu galā sorbīts ir monosaharīds, bet maltitols — disaharīds.
Tieši šajā vietā var rasties neskaidrības.
Piemēram, vai pārtikas produktu, kas satur maltitolu un 0,3 g cukuru 100 g produkta, drīkst marķēt kā “bez cukura”?
Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms jāaplūko cukuru definīcija.
Cukuru definīcija
ı) Cukuri: visi pārtikas produktā esošie monosaharīdi un disaharīdi, izņemot poliolus.
No tā izriet, ka pārtikas produktu drīkst marķēt kā “bez cukura”, ja 100 g produkta ir ne vairāk kā 0,5 g cukuru, neatkarīgi no tā, vai tie ir dabīgi sastopami vai pievienoti procesa laikā.
2. piezīme: Turcijā nevienā mums piemērojamā tiesību aktā nav formulējuma, ka norādi “bez cukura” drīkstētu izmantot tikai tad, ja attiecīgajam pārtikas produktam nebūtu pievienots cukurs.
Atgriežoties pie iepriekšējā jautājuma, pārtikas produktus ar maltitolu vai citiem polioliem drīkst marķēt kā “bez cukura”, ja ir izpildīti šīs norādes nosacījumi.
2. daļa: Bez pievienota cukura
1. DAĻA [2.1]
Pāriesim pie norādes “bez pievienota cukura”.
Šī norāde šķiet sarežģīta, un arī tiesību akti to nav pilnībā izskaidrojuši.
Četras institūcijas — ES/EFSA, FDA, FAO/Codex Alimentarius un WHO — šajā kontekstā cukurus definē atšķirīgi.
Šķiet, ka ES tiesību akti, uz kuriem balstās Turcijas pārtikas tiesības, šo jautājumu pilnībā neizskaidro un ir elastīgāki par FDA, Codex Alimentarius un WHO pieeju.
No šīm četrām institūcijām visstingrāk jautājumu aplūko un pilnībā izskaidro FDA un FAO/Codex Alimentarius.
Tālāk sniegti šo četru institūciju definīciju un vadlīniju kopsavilkumi.
Eiropas Savienības tiesību akti (EU 2011)
Eiropas Savienības tiesību aktos (EU 2011) cukuri definēti kā “visi pārtikas produktā esošie monosaharīdi un disaharīdi, izņemot poliolus”. Pārtikas produkti bez pievienota cukura definēti kā produkti bez “jebkādiem pievienotiem monosaharīdiem vai disaharīdiem” vai bez “jebkāda pievienota pārtikas produkta, kas satur monosaharīdus vai disaharīdus un tiek izmantots tā saldinošo īpašību dēļ” (EC 2008, EU 2011).
EFSA (Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde)
Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA) savā zinātniskajā atzinumā par ogļhidrātu un šķiedrvielu uztura atsauces vērtībām (EFSA 2010a) pievienotos cukurus definē kā “saharozi, fruktozi, glikozi, cietes hidrolizātus (glikozes sīrupu, sīrupu ar augstu fruktozes saturu) un citus izolētus cukura preparātus, ko izmanto kā tādus vai pievieno pārtikas gatavošanas un ražošanas laikā” (nesaldinātā augļu sulā vai medū esošos cukurus neuzskatot par pievienotajiem cukuriem). Kopējie cukuri definēti kā pievienoto cukuru un augļos, dārzeņos un graudaugos esošo endogēno cukuru, kā arī piena produktu laktozes summa. ASV Medicīnas institūts (IoM) sniedz līdzīgu pievienoto cukuru definīciju (IOM 2006).
WHO (Pasaules Veselības organizācija)
Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas (WHO 2015) definīciju jēdziens “cukuri” ietver iekšējos cukurus, kas ir daļa no veselu augļu un dārzeņu struktūras; pienā dabīgi sastopamos cukurus (laktozi un galaktozi); un brīvos cukurus, proti, “monosaharīdus un disaharīdus, ko pārtikai un dzērieniem pievieno ražotājs, pavārs vai patērētājs, kā arī cukurus, kas dabīgi sastopami medū, sīrupos, augļu sulās un augļu sulu koncentrātos”. Galvenā atšķirība starp EFSA un WHO definīcijām ir tā, ka WHO “brīvie cukuri” ietver ne tikai visus cukurus, kas pievienoti pārtikai ražošanas laikā vai ko pievienojis patērētājs, bet arī augļu sulā, medū un sīrupos esošos cukurus.
FDA (Pārtikas un zāļu pārvalde)
Amerikas Savienotajās Valstīs Pārtikas un zāļu pārvalde (FDA 2017) norāda, ka “pievienoto cukuru definīcija ietver cukurus, ko pievieno pārtikas pārstrādes laikā vai iepako kā tādus, un aptver cukurus (brīvos cukurus, monosaharīdus un disaharīdus), cukurus no sīrupiem un medus, kā arī cukurus no koncentrētām augļu vai dārzeņu sulām tādā daudzumā, kas pārsniedz daudzumu, kāds būtu sagaidāms tādā pašā tilpumā tāda paša veida 100 procentu augļu vai dārzeņu sulas. Definīcija neietver augļu vai dārzeņu sulu, kas koncentrēta no 100 procentu augļu sulas un tiek pārdota patērētājiem (piemēram, saldētu 100 procentu augļu sulas koncentrātu), kā arī atsevišķus cukurus augļu un dārzeņu sulās, želejās, džemos, augļu konservos un augļu smēriņos”.
Codex Alimentarius — norādes par sastāvdaļu nepievienošanu
7. NORĀDES PAR SASTĀVDAĻU NEPIEVIENOŠANU
7.1 Cukuru nepievienošana
Norādes, ka pārtikas produktam nav pievienoti cukuri, drīkst izmantot, ja ir izpildīti šādi nosacījumi.
(a) Pārtikas produktam nav pievienoti nekāda veida cukuri (piemēri: saharoze, glikoze, medus, melase, kukurūzas sīrups u. c.);
(b) Pārtikas produkts nesatur sastāvdaļas, kuru sastāvā ir cukuri (piemēri: džemi, želejas, saldināta šokolāde, saldināti augļu gabaliņi u. c.);
(c) Pārtikas produkts nesatur cukurus saturošas sastāvdaļas, kas aizstāj pievienotos cukurus (piemēri: neatjaunota koncentrēta augļu sula, žāvētu augļu pasta u. c.); un
(d) Cukuru saturs pašā pārtikas produktā nav citādi palielināts virs daudzuma, ko nodrošina sastāvdaļas (piemērs: fermentu izmantošana cietes hidrolīzei, lai atbrīvotu cukurus).
Visas iepriekš minētās definīcijas un vadlīnijas pilnā apjomā atrodamas atsauču sadaļā.
Tā kā mūsu pašreizējā tēma ir Turcijas pārtikas tiesību akti, aplūkosim jautājumu saskaņā ar tiem.
Attiecīgā Turcijas pārtikas tiesību norma formulēta šādi.
| Cukuri | Zems saturs | Cukuru daudzums 100 g cietas pārtikas nedrīkst pārsniegt 5 g vai cukuru daudzums 100 mL šķidras pārtikas nedrīkst pārsniegt 2,5 g. |
|---|---|---|
| Bez cukura | Cukuru daudzums 100 g cietas vai 100 mL šķidras pārtikas nedrīkst pārsniegt 0,5 g. | |
| Bez pievienota cukura | Pārtika nedrīkst saturēt nekādus monosaharīdus vai disaharīdus vai citu pārtikas produktu, kas pievienots tā saldinošo īpašību dēļ. Ja pārtikā ir dabīgi sastopami cukuri, marķējumā jāiekļauj arī norāde “SATUR DABĪGU CUKURU”. |
Izskatīsim normu pa daļām.
Normā teikts:
Pārtika nedrīkst saturēt nekādus monosaharīdus vai disaharīdus vai citu pārtikas produktu, kas pievienots tā saldinošo īpašību dēļ.
Sadalīsim teikumu divās daļās, nemainot tā nozīmi:
1- Pārtika nedrīkst saturēt nekādus monosaharīdus vai disaharīdus.
2- Vai citu pārtikas produktu, kas pievienots tā saldinošo īpašību dēļ.
Šķiet skaidri, vai ne? Tā nedrīkst saturēt mono- vai disaharīdus. Vai mums būtu jāsaprot, ka pārtikas produkts nekādā gadījumā nedrīkst saturēt mono- vai disaharīdus? Taču te ir pretruna, jo normas otrajā daļā teikts:
Ja pārtikā ir dabīgi sastopami cukuri, marķējumā jāiekļauj arī norāde “SATUR DABĪGU CUKURU”.
Tādēļ aizdomājamies, vai tā nav tulkojuma problēma, un aplūkojam normas oriģinālo formulējumu ES tiesību aktos.
BEZ PIEVIENOTA CUKURA (oriģinālā ES norma — tulkojums)
Norādi, ka pārtikas produktam nav pievienoti cukuri, un jebkuru norādi, kurai patērētāja uztverē var būt tāda pati nozīme, drīkst izmantot tikai tad, ja produkts nesatur pievienotus mono- vai disaharīdus vai citus pārtikas produktus, kas izmantoti to saldinošo īpašību dēļ.
Ja pārtikā ir dabīgi sastopami cukuri, marķējumā būtu jāiekļauj arī norāde “SATUR DABĪGU CUKURU”.
Aplūkojot oriģinālo normu, formulējumi ir skaidri:
1- produkts nesatur pievienotus mono- vai disaharīdus
Tātad ir skaidrs, ka pastāv tulkojuma problēma. No tā saprotam, ka jāpārbauda, vai mono- vai disaharīdi ir pievienoti, nevis vai pārtikas produkts tos satur.
BET KĀ AR POLIOLIEM? TIE NAV PIEMINĒTI!
Aplūkosim šādu piemēru:
Iedomājieties pārtikas produktu, kurā dabīgi ir 5 % cukuru un kuram pievieno maltitolu. Kā šajā gadījumā jāformulē uzturvērtības norāde?
Tā kā pārtikas produkts satur 5 % cukuru, to nevar marķēt kā “bez cukura”.
Tā kā ir pievienots maltitols, to nevajadzētu marķēt arī kā “bez pievienota cukura”, jo maltitols ir disaharīds un šai norādei paredzētajā normā teikts, ka disaharīdus nedrīkst pievienot, taču nav formulējuma, kas izslēgtu poliolus.
Bet vai tas ir loģiski?
Ja cukuru saturs pārtikas produktā ir ≤ 0,5 %, pēc maltitola pievienošanas var lietot norādi “bez cukura”, bet ne “bez pievienota cukura”. Bez zinātniska pamatojuma tā ir pretruna. Tādēļ attiecīgās normas otrajā daļā, kur definēts “bez pievienota cukura”, būtu jāiekļauj izņēmums polioliem.
Vai ražotājam, kas pēta tiesību aktus, būtu jādomā šādi?
“Pie norādes ‘bez pievienota cukura’ nav informācijas par izņēmumu polioliem, bet pats nosaukums saka ‘bez pievienota cukura’, un polioli nav iekļauti cukuru definīcijā, tāpēc šo marķējumu varu izmantot arī tad, ja produktam pievienoju poliolu.”
Tiesību normai jābūt skaidrai un saprotamai. FDA* un Codex Alimentarius šo jautājumu ir izteikuši skaidri un saprotami** un norādījuši, ka attiecīgās pievienotās sastāvdaļas nedrīkst būt cukuri. Tā kā attiecīgā Turcijas Pārtikas kodeksa norma nepaskaidro “es runāju par cukuriem”, tiem, uz kuriem tā attiecas, nav skaidrs, kā rīkoties.
*Attiecīgais FDA formulējums:
Izteicienus “bez pievienota cukura”, “bez cukura pievienošanas” vai “cukurs nav pievienots” drīkst izmantot tikai tad, ja:
(i) Pārstrādes vai iepakošanas laikā netiek pievienots nekāds cukuru daudzums, kā definēts § 101.9(c)(6)(ii), vai cita cukurus saturoša sastāvdaļa, kas funkcionāli aizstāj pievienotos cukurus; un
(ii) Produkts nesatur sastāvdaļu ar pievienotiem cukuriem, piemēram, džemu, želeju vai koncentrētu augļu sulu; un
**Attiecīgais Codex Alimentarius formulējums:
(a) Pārtikas produktam nav pievienoti nekāda veida cukuri (piemēri: saharoze, glikoze, medus, melase, kukurūzas sīrups u. c.);
2. DAĻA [2.2]
Tagad aplūkosim normas pirmās daļas otro posmu.
| Bez pievienota cukura | Pārtika nedrīkst saturēt nekādus monosaharīdus vai disaharīdus vai citu pārtikas produktu, kas pievienots tā saldinošo īpašību dēļ. Ja pārtikā ir dabīgi sastopami cukuri, marķējumā jāiekļauj arī norāde “SATUR DABĪGU CUKURU”. |
|---|
Pārtika nedrīkst saturēt […] citu pārtikas produktu, kas pievienots tā saldinošo īpašību dēļ.
Šis formulējums šķiet skaidrs, un to var saprast tā, ka pārtikai nedrīkst pievienot citu pārtikas produktu tā saldinošo īpašību dēļ.
Tomēr jāuzdod šādi jautājumi:
Kā uzraudzības iestāde noteiks, ar kādu mērķi pārtikas produktam ir pievienota kāda sastāvdaļa?
Piemēram, kā ražotājam jāmarķē savs produkts, ja tam pievieno medu?
Ja ražotājs pievieno medu saldināšanai, marķē produktu kā “bez pievienota cukura” un vēlāk nonāk uzraudzības iestādes pārbaudē, kāds lēmums tiks pieņemts?
Ja ražotājam saka “jūs izmantojāt medu saldināšanai, tāpēc marķējums ‘bez pievienota cukura’ neatbilst tiesību aktiem”, bet viņš atbild “nē, medu izmantoju kā saistvielu, pildvielu vai tā funkcionālo īpašību dēļ”, kā rīkosies uzraudzības iestāde?
Cita cilvēka nodomus taču nevar nolasīt no domām.
Tādēļ šī norma šķiet neizskaidrota un atvērta ļaunprātīgai izmantošanai.
Situācija piemērā ar medu attiecas arī uz augļu sulas koncentrātu un līdzīgiem produktiem, ko var pievienot cukura aizstāšanai.
Vai veikalu plauktos ir zīmoli, kas to izmanto savā labā?
Iepriekš minējām, ka FDA šo jautājumu aplūko stingrāk un skaidrāk.
No tālāk sniegtā FDA formulējuma redzam, ka tādi produkti kā medus tiek skaidri uzskatīti par cukuriem.
Tādējādi FDA definīcija skaidri novērš šo situāciju, kurā iespējama ļaunprātīga izmantošana un tehniski nav iespējams konstatēt pārkāpumu.
FDA definīcija
Amerikas Savienotajās Valstīs Pārtikas un zāļu pārvalde (FDA 2017) norāda, ka “pievienoto cukuru definīcija ietver cukurus, ko pievieno pārtikas pārstrādes laikā vai iepako kā tādus, un aptver cukurus (brīvos cukurus, monosaharīdus un disaharīdus), cukurus no sīrupiem un medus, kā arī cukurus no koncentrētām augļu vai dārzeņu sulām tādā daudzumā, kas pārsniedz daudzumu, kāds būtu sagaidāms tādā pašā tilpumā tāda paša veida 100 procentu augļu vai dārzeņu sulas. Definīcija neietver augļu vai dārzeņu sulu, kas koncentrēta no 100 procentu augļu sulas un tiek pārdota patērētājiem (piemēram, saldētu 100 procentu augļu sulas koncentrātu), kā arī atsevišķus cukurus augļu un dārzeņu sulās, želejās, džemos, augļu konservos un augļu smēriņos”.
Tāpat kā FDA, arī Codex Alimentarius šo jautājumu definē skaidri.
Codex Alimentarius — norādes par sastāvdaļu nepievienošanu
7. NORĀDES PAR SASTĀVDAĻU NEPIEVIENOŠANU
7.1 Cukuru nepievienošana
Norādes, ka pārtikas produktam nav pievienoti cukuri, drīkst izmantot, ja ir izpildīti šādi nosacījumi.
(a) Pārtikas produktam nav pievienoti nekāda veida cukuri (piemēri: saharoze, glikoze, medus, melase, kukurūzas sīrups u. c.);
(b) Pārtikas produkts nesatur sastāvdaļas, kuru sastāvā ir cukuri (piemēri: džemi, želejas, saldināta šokolāde, saldināti augļu gabaliņi u. c.);
(c) Pārtikas produkts nesatur cukurus saturošas sastāvdaļas, kas aizstāj pievienotos cukurus (piemēri: neatjaunota koncentrēta augļu sula, žāvētu augļu pasta u. c.); un
(d) Cukuru saturs pašā pārtikas produktā nav citādi palielināts virs daudzuma, ko nodrošina sastāvdaļas (piemērs: fermentu izmantošana cietes hidrolīzei, lai atbrīvotu cukurus).